Kas ir tukšums?
92 gadus vecā Milda dzīvo Latvijas pierobežā netālu no Krievijas, ciemā, kas atrodas blakus dzelzceļa stacijai. Padomju laikā šajā ciemā kūsāja dzīvība. Palikušie un bijušie iedzīvotāji atceras, kā stacijā piestāja “arbūzu vagoni” un vasarās ieradās atpūtnieki no Ļeņingradas. Kopš tā laika lietas ir mainījušās. Pēdējais pasažieru vilciens beidza kursēt pirms vairākiem gadiem. Ciemā nav ne darba, ne skolas, ne pasta, ne veikala. Autoveikals ierodas piektdienas pēcpusdienās ne tik daudz, lai nopelnītu, cik lai neatstātu novārtā palikušos iedzīvotājus. Tikai dažas mājas ir apdzīvotas; pārējās lēnām brūk. Vietējie sauc to par tukšumu.
Tukšums ir daudzslāņains sociāls veidojums, kas sastāv no: (1) novērojamas realitātes, kad pilsētas un ciemi zaudē sev raksturīgos elementus: cilvēkus, infrastruktūru, pakalpojumus, sociālos tīklus, nākotni; (2) dzīvesveida, kas rodas pārmaiņu rezultātā; un (3) interpretatīva rāmja, ar kura palīdzību vietējie piešķir jēgu jaunajai realitātei.
Kamēr Milda kļūst aizvien vientuļāka tukšajā ciemā, ciems nav vientuļš savā tukšumā. Līdzīgi procesi vērojami Moldāvijas, Bulgārijas, Krievijas, Itālijas un Spānijas ciemos un mazpilsētās. Pretēji izplatītajam naratīvam par urbanizācijas intensifikāciju, daudzas Eiropas pilsētas saraujas, nevis aug. Iedzīvotāju skaits tik tiešām aug tā sauktajās globālajās pilsētās, tādās kā Londona, Deli un Pekina, taču vietas – pilsētas un ciemi, kas atrodas starp globālajām pilsētām, zaudē cilvēkus, darbu un infrastruktūru. Tas ienes ievērojamas izmaiņas palikušo cilvēku dzīvēs, kā arī ietekmē valsts un pašvaldību pārvaldības prakses. Piemēram, kā plānot saraušanos, nevis attīstību? Kurš atbildīgs par brūkošajām mājām un to nojaukšanu vai savešanu kārtībā, ja īpašnieks nav atrodams? Kā tukša pierobeža ietekmē valsts teritorialitāti? Ko tas nozīmē valstij, kad liela daļa valstsnācijas aizbrauc, lai dzīvotu citu valstu teritorijās? Vai kāds cits ieradīsies viņu vietā? Kādas jaunas dzīves un sadzīves formas rodas nomalēs, par kurām neinteresējas ne kapitāls, ne valsts?
Šeit Dace Dzenovska stāsta par projektu:
Kādēļ pētīt tukšumu?
Šis projekts analizē tukšumu kā specifisku sociālu veidojumu un kā nozīmīgu, bet maz pētītu, mūsdienu kapitālisma telpisko koordināti. Mēs daudz lasām un dzirdam par globālajām pilsētām, kas kļuvušas par ekonomikas komandcentriem. Šad tad sastopamies arī ar pētījumiem par pilsētām, kas saraujas, nevis aug, tādējādi radot izaicinājumus teritoriālajiem plānotājiem un vides dizaineriem. Taču tikpat kā nav atrodami pētījumi par tukšajām vietām starp pilsētām, lai gan tukšošanās kļūst aizvien izplatītāka visā pasaulē. Nav pētījumu par tukšumu, kas vienlaicīgi pievērš uzmanību tukšuma fenomenoloģiskajiem, simboliskajiem un politiski ekonomiskajiem slāņiem.
Kolēģi sociālajās un humanitārajās zinātnēs pēta radnieciskas parādības: depopulāciju, deindustrializāciju, emigrāciju. Mūsu pētniecības projekts smeļas iedvesmu no šiem darbiem, taču tos bieži vien ierobežo telpiski politiskais ietvars (piemēram, depopulācija kā problēma parasti tiek skatīta nācijvalsts ietvarā). Mēs uzskatām, ka tukšumu nav iespējams pilnībā saprast, paliekot šajā līmenī. Tukšums ir jāskata gan tuvāk – mikrolīmenī, gan tālāk – makro-līmenī. Tas tverams caur sadzīves detaļām – piemēram, attiecībām starp kaimiņiem—un skatāms kā jauna telpiska koordināte kapitālisma ainavā.
Pamestība un lejupslīde nav pilnīgi jaunas parādības. Tās ir būtiskas kapitālisma sastāvdaļas, kas rodas tad, kad uz ražošanu vērsts kapitāls meklē jaunas vietas, kur izplesties un vairot peļņu, pametot novārtā vietas, kur peļņas iespējas ir izsmeltas vai nav pietiekamas. Šāda veida pamestība neietekmē vispārējo progresa naratīvu. Taču mūsdienu tukšumam ir jaunas aprises. Tas veidojas laikmetā, kad dominē tādas kapitālisma formas, kurām nav vajadzīgi cilvēki un pat vietas. Piemēram, finanšu kapitālisms vairo peļņu virtuālā, nevis fiziskā telpā. Lauksaimniecība kļūst aizvien automatizētāka un nav savietojama ar biezi apdzīvotiem laukiem. Daudzi cilvēki aizbrauc, vietas kļūst tukšākas un no tām atkāpjas arī valsts (kā pakalpojumus un infrastruktūru nodrošinošs aktors). Šīs raksturīpašības padara mūsdienu tukšumu par jaunu parādību.
Kā pētīt tukšumu?
Mūsu projekts izmanto tukšumu – konkrētu sociālu veidojumu – kā analītisku instrumentu, ar kura palīdzību veikt salīdzinošu analīzi. Tas nenozīmē, ka tukšums kļūst par abstraktu jēdzienu. Tukšums visā savā empīriskajā bagātībā tiek pārvietots no Latvijas pierobežas uz Ukrainas austrumiem, Ukrainas bēgļiem Rumānijā, Krievijas Tālajiem austrumiem, Armēnijas vidieni, kā arī uz Austrumvācijas ogļu raktuvju rajoniem. Šīs vietas ir vēsturiski un ģeopolitiski atšķirīgas, taču visas piedzīvojušas kapitālismu pēc sociālisma un šobrīd visās dzīvo kara ēnā, dažās epicentrā. Visās ir cilvēki, kuri dzīvo starp tukšām ēkām, brūkošām kopienām un neskaidrām nākotnēm. Tas, kā viņi mēģina tikt galā ar jauno tukšumu – to pārvaldīt, izdzīvot un piešķirt tam jēgu –, atšķiras. Latvijā valdošās elites bieži vien uzskata, ka tukšums ir perspektīvas jautājums: kas vienam tukšs, otram pilns. Krievijā eksperti strīdas par to, vai tukšumu pārvaldīt ieviešot saraušanās, nevis attīstības plānus, vai arī mēģināt pārvietot cilvēkus uz tukšajiem apvidiem. Empīriskie pētījumi noteikti norādīs arī uz dažādām interpretācijām vietējo iedzīvotāju vidū. Cilvēki pavisam noteikti izmantos arī citus jēdzienus, lai skaidrotu realitāti. Šie dati tiks izmantoti, lai pilnveidotu projekta analītisko rāmi un izdarītu secinājumus par politiskās un ekonomiskās varas formām, kas rezonēs arī ārpus empīrisko pētījumu vietām.
Vietas
Jaunā tukšuma parādība sevišķi izplatīta postsociālisma kontekstā, kur divas sistēmas – sociālistiskā un kapitālistiskā – atstājušas novārtā cilvēkus un vietas. Šeit nākotne zudusi vismaz divās izpratnēs: nav ideoloģijas, kura sola pārvarēt tukšumu, un daudzi cilvēki uzskata, ka zaudējuši kontroli pār savu dzīvi. Projekts mobilizē šos novērojumus, lai veidotu teorijas par globālo tagadni un tās nākotnēm. Tādējādi postsociālisma cilvēki un vietas kļūs par avotu jauniem analītiskiem secinājumiem, nevis paliks kā piemēri “pārejas” periodam.
Populāras postsociālistiskās pamestības reprezentācijas attēlo tukšumu kā sekas sociālisma sabrukumam. Tukšums bieži vien tiek uzskatīts par likumsakarīgu iznākumu, par sociālistiskās modernitātes maldīgo politiskās un ekonomiskās dzīves organizācijas formu korekciju. No šīs perspektīvas, tukšums, kas izriet no sociālisma kļūdu korekcijas (piemēram, visu dzīves jomu liberalizācijas vai, Latvijas kontekstā, deindustrializācijas), ir pārejas procesa nepieciešama blakne. Mūsu projekts apstrīd šādu interpretāciju. Tie, kas izdzīvo tukšošanos, to tik tiešām uztver kā pārejas periodu, taču šī pārejas perioda beigas nav kapitālisma radīta pārticība un brīvība, vismaz ne priekš viņiem. Drīzāk, tā ir radikāli atšķirīga nākotne, kurā tiem, kas šodien izdzīvo tukšošanos, nebūs vietas. Postsociālisma tukšuma pētniecībai ir sevišķi liels analītiskais potenciāls, jo tieši postsociālisma kontekstā vislabāk saskatāma kapitālisma solītās pārticības un brīvības nevienmērība.
Mēs veiksim pētniecību piecās vietās, izmantojot Latvijas pierobežā sastapto tukšumu kā “pārvietojamu analītisko instrumentu” (portable analytic). Mēs pētīsim cilvēku dzīves pieredzi, pārvaldības prakses, kā arī diskutēsim par postsociālisma tukšuma analītisko pienesumu. Dace Dzenovska turpinās pētniecību Latvijas pierobežā, Dominiks Martins (Dominic Martin) Krievijas Tālajos austrumos, Marija Guņko (Maria Gunko) Lori provincē Armēnijā, Frederike Panka (Friederike Pank) Austrumvācijā un Volodimirs Artjuks (Volodymyr Artiukh) Ukrainā un Rumānijā. Šīs vietas izvēlētas, jo tās visas piedzīvojušas ģeopolitisku pārorientāciju, neoliberālu globalizāciju un politikas nacionalizāciju, taču šo procesu rezultātā gājušas dažādus ceļus. Latvija iestājusies Eiropas Savienībā un NATO un no Padomju Savienības rietumu nomales pārvērtusies par Eiropas Savienības austrumu nomali. Austrumvācija zaudējusi neatkarīgas valsts statusu un tukšošanās radusies Vācijas austrumu daļas iedzīvotājiem, migrējot uz Vācijas rietumu daļu. Krievijas attālie reģioni pieredzējuši viskrasāko modernizējošās sociālistiskās valsts atkāpšanos. Ukrainu plosa karš, tā kļuvusi par ģeopolitisku cīņas lauku. Rumānija uzņem kara bēgļus. Kopā ņemot, šīs vietas dod mums iespēju pētīt gan postsociālisma tukšošanās specifiku, gan globālās ekonomiskās un politiskās varas formu izmaiņas (sk. People un News & Events).