“Šis tomēr ir krievu rajons”: tukšums kā izslēgšana pilsētvidē

DOI: 10.60650/EMPTINESS-8CR2-Q731

Ķengarags ir tipisks lielmēroga dzīvojamais rajons, kam raksturīga vienveidīga tipveida daudzstāvu dzīvojamā apbūve ar 20. gs. 60. gados būvētām paneļu piecstāvu un divpadsmit stāvu torņu dzīvojamām mājām, kā arī 50. gados būvētām divstāvu dzīvojamām mājām un savrupmājām [...] Par apkaimes raksturīgākajiem objektiem iedzīvotāji sauc tirdzniecības centru “Dole”, Daugavu un tās krastmalas promenādi, kas vienlaikus līdz ar ērto sabiedrisko transportu un apstādījumiem ir galvenās apkaimes kvalitātes.

No Rīgas teritorijas plānojuma paskaidrojuma raksta

See the English-language version here.

Vairāk nekā 20 gadus es dzīvoju Ķengaragā – tas ir otrs lielākais dzīvojamais rajons pēc iedzīvotāju skaita Latvijas galvaspilsētā Rīgā. Tā blīvi PSRS laikā apbūvētajā 519 hektāru teritorijā mitinās nedaudz vairāk kā 45 000 iedzīvotāju. Dzīvojot šeit, jau ilgāku laiku mani nelika mierā jautājums – kas ar šo vietu īsti nav kārtībā? Pragmatiski raugoties, šis ir ļoti ērts rajons, ar lielisku sabiedriskā transporta infrastruktūru, kas ļauj īsā laikā bez sastrēgumiem nokļūt pilsētas centrā. Šeit pieejamas arī skolas, poliklīnikas, veikali un citi sadzīves pakalpojumi. Papildus tam daudzi novērtē plašos apstādījumus un lielos iekšpagalmus, bet pāri visam – promenādi. Šī vairākus kilometrus garā krasta līnija ar tiešu pieeju Latvijas lielākajai upei Daugavai nosaukta pat par skaistāko pastaigu maršrutu Rīgā (Evelone 2022). Domāju, nekļūdīšos, ja teikšu, ka daudzviet Eiropā tikko uzskaitītie faktori būtu pietiekami, lai konkrētais dzīvojamais rajons būtu pieprasītāks, ar dārgāku nekustamo īpašumu. Paradokss, ka visas šīs ekskluzīvās priekšrocības nav palīdzējušas Ķengaragam pacelties uz augstākiem plauktiem. Tieši otrādi, līdz šim tas ir stagnējis.

Arī līdzšinējā Rīgas pašvaldības attieksme liek uzdot jautājumus – no projekta uz projektu dažādas kultūras un sporta aktivitātes galvenokārt tikušas īstenotas citos pilsētas rajonos. Arī investīciju projekti – jauni zemās grīdas tramvaji un multifunkcionāls kultūras centrs – tā arī nav ienākuši pretēji solījumiem. Skaidrojot situāciju, rajona aktīvisti norādījuši uz pašvaldības formālo pieeju un neieinteresētību komunikācijā ar iedzīvotājiem. Sociālajos tīklos cilvēki žēlojas: “Sajūta rodas, ka mūsu apvidus ir atstumtais, ka šeit dzīvo nevajadzīga Rīgas iedzīvotāju daļa,” un “it kā mēs esam daļa no Rīgas, bet to grūti sajust”. Tādējādi Ķengaragā visus šos gadus veidojies sava veida tukšums, tas ir, noteiktas iedzīvotāju daļas un viņu dzīves veida izslēgšana no pilsētas attīstības un uzlabošanas plāniem ar visām ar to saistītajām materiālajām sekām. Šis tukšums ir novērojams pašvaldības līdzšinējā izslēdzošā attieksmē, kā arī spriedumos par šīs urbānās telpas (ne)atbilstību modernai pilsētvidei.

2022. gadā es pievērsos šo jautājumu pētniecībai Rīgas Stradiņa universitātes sociālās antropoloģijas studiju programmā. Mana dzīves vieta kļuva par pētījuma lauku un es sāku meklēt atbildi uz jautājumu, kas dziļākos līmeņos šo tukšumu baro (Potetinova 2023). Pētījuma gaitā es nonācu pie secinājuma, ka Ķengaraga tukšums sakņojas konkrētā publiskā diskursā, kurā šim padomju laikā uzbūvētajam mikrorajonam tiek piemērots apzīmējums “krievu.” Apzīmējums “krievu” šeit tiek izmantots nevis kā etnonīms, bet gan kā vēsturiski iesakņota metafora, kas saistās ar padomju laika ciešanām un padomju laikā ieviestām un ievestām nevērtīgām lietām un cilvēkiem. Ķengaraga mikrorajona apzīmējums “krievu rajons” pretnostatījis to tā saucamajām vēsturiskajām, latviskajām un šobrīd par modernām atzītajām apkaimēm un novedis pie tā izslēgšanas no plānošanas. Šo varētu skatīt kā strukturālas vardarbības formu, jo tā pasliktina iedzīvotāju dzīves kvalitāti.

Sliktā vēsture vs labā vēsture

“Ar ko asociējas Ķengarags? Daudziem liekas, nu kas Ķengaragā, nu kas – blocenes, padomju blocenes un viss. Tāds pushuligānu rajons, kur vakaros bieži ir kaut kādi konflikti,” savās pārdomās dalās Juris, šī mikrorajona aktīvists. Arī Agnijai – jaunai latvietei savos trīsdesmit izjūtas ir līdzīgas: “Kas tad te ir – vienas kastītes. Ja jau te nebūtu promenādes, te vispār nekā nebūtu.”

To, ka “šeit jau nekā nav”, “šeit nekas nenotiek”, sava pētījuma laikā es dzirdēju vairākkārt, līdzīgi kā pētnieki citās postpadomju telpās (Gunko 2023). Kā norāda Dace Dzenovska (2020), “tukšums Latvijā ir simptoms pēc aukstā kara laika telpiskajam varas sakārtojumam”. Mans pētījuma lauks atklāja, ka tas var nebūt tieši novērojams ar pamestām mājām, slēgtām skolām vai nekursējošiem autobusiem un tikai kādās attālākās lauku teritorijās, bet gan, ka arī formāla un marginalizējoša attieksme lielpilsētā cilvēkos rada pamestības, mazvērtības un tukšuma sajūtu. Agnija mūsu sarunas brīdī meklēja iespēju mainīt dzīvesvietu un pārcelties uz Āgenskalnu – pašlaik, lai arī neoficiāli, tas atzīts par modernāko Rīgas apkaimi. Jaunā sieviete stāstīja par tajā valdošo auru, kultūrvēsturisko vidi, senajām koka mājām, skaistajām fasādēm un kopienu. Āgenskalns ir kā pretmets Ķengaragam. Tur šķiet ir viss, kas rada vēlmi piederēt, bet gandrīz nekas no tā vairs nav atrodams Ķengaragā. Blīvā padomju laika apbūve neļauj priekšplānā izvirzīties tai senajai un, kā secināšu savā pētījumā, par vērtīgāku atzītai vēsturei, kas attiecas uz laiku pirms Otrā pasaules kara un padomju okupācijas un iegulstas nacionālkulturālā vēstures interpretācijā. Ķengaragam tā ir vērā ņemama un mikrorajona aktīvisti pieliek pūles, lai “atraktu” šos pirms PSRS laika stāstus, tomēr acīmredzot ar to ir par maz: “Visas šīs daudzstāvu mājas kopā nespēj kompensēt vienu simtgadīgu tirgu [domāts Āgenskalna tirgus],” secinājumos nesaudzīgs ir Juris. Trīsdesmit gadus pēc okupācijas un neatkarības atgūšanas padomju šarms, par kuru runā latviešu arhitekts Jānis Lejnieks (Lejnieks 2017), nav konkurētspējīgs.

Jānorāda gan, ka idejas par labo un slikto vēsturi nav viennozīmīgas pat vienas sabiedrības ietvaros – kamēr latviešu naratīvā šīs mikrorajonu tipveida mājas iemieso tukšumu un ir tikai kastītes, tikmēr daudziem krievvalodīgajiem šī infrastruktūra liek iegrimt nostalģiskās atmiņās par aizgājušajiem laikiem: “Какое было прекрасное время и люди были добрые и приветливые и не было разницы русский ты или латыш.Только в памяти все осталось о той прекрасной жизни.”^[1]Tulkojums no krievu valodas: Cik tas bija brīnišķīgs laiks, un cilvēki bija laipni un draudzīgi, un nebija starpības vai tu esi krievs vai latvietis. Tikai viss palika atmiņā par to … Continue reading Šim līdzīgi komentāri kirilicā rindojas sociālajos tīklos zem vēsturiskām fotogrāfijām ar ainām no rajona dzīves. Šai sabiedrības daļai mikrorajoni akumulē atmiņas par saulaino bērnību, skolas un jaunības gadiem – “родное место” (no krievu – dzimtā vieta), kontrastējot ar oficiālo pelēkuma un bezpersoniskuma diskursu. Vēl vairāk, daļai krievvalodīgo šī infrastruktūra pieder lielajam varoņstāstam par padomju armijas uzvaru pār fašismu Otrā pasaules kara laikā. Tā ir arī daļa no viņu ģimenes vēstures, mīts par tēviem un vectēviem, kas ne tikai atbrīvoja, bet pēcāk arī “visu uzcēla”. Viņiem šīs mājas ir tālās uzvaras simbols, bet nostalģija drīzāk kalpo kā, aizsardzības mehānisms (Boym 2001), saskaroties ar tagadnes izaicinājumiem, starp kuriem arī Latvijas integrācijas problēmas.

Mikrorajoni vs apkaimes

Tikām pilsētas pašvaldībā mikrorajonus, kas viens aiz otra Rīgas pievārtē pacēlās padomju laikā Ņikitas Hruščova lielās masu apbūves programmas ietvaros, saredz kā problēmu: “Mikrorajoni visu laiku ir kā zobu sāpes,” sarunā dalās kāds pašvaldības ierēdnis. Arī plānošanas dokumentos tie iezīmēti kā pelēki, bezpersoniski un zemas kvalitātes, lai arī ar revitalizācijas perspektīvu. Cilvēki šeit it kā pazūd, un tas ir redzams arī šī raksta ievadā, kurā izmantoju Ķengaraga aprakstu no Rīgas teritorijas plānojuma, kas ir spēkā esošs pilsētplānošanas dokuments (RDPAD 2021). “Sakot vārdu mikrorajons, vairāk tiek domāts par apbūvi, nevis iedzīvotājiem” (Zvirgzdiņš 2008). Šie mikrorajoni Rīgā tiek pretnostatīti vēsturiskajām apkaimēm, kā jau pieminētais Āgenskalns, kas saistītas ar laiku pirms Otrā pasaules kara. Konkrētais tikko minētajā dokumentā tiek raksturots caur vērtīgo kultūrvēsturisko mantojumu, radošiem uzņēmējiem un aktīvo kopienu, mājražotāju tirdziņiem un kultūras pasākumiem (apkaimes.lv). Turklāt situācijā, kad aktuālā pilsētas attīstības stratēģija ir monocentriska, prioritāri investīciju plūsmu virzot uz pilsētas centru, tieši šīs vēsturiskās apkaimes pārējiem Rīgas dzīvojamiem rajoniem aiziet pa priekšu un šobrīd piedzīvo savu renesansi. Būtiski norādīt, ka saskaņā ar statistiku daudzos no tiem vairāk nekā 60% iedzīvotāju ir latvieši. Tikām mikrorajoni joprojām ir neizbēgams, masīvs, materiālajās struktūrās iedarināts atgādinājums pilsētvidē par traumatisko. No sava laika modernitātes, kas līdzi nesa augstus dzīves standartus visiem (Reid 2006), tie ir kļuvuši par ievainojumu, aizņemoties Idas Saseras (Ida Susser) un piedāvāto apzīmējumu (Schneider, Susser 2003), kas joprojām Latvijas kolektīvajā atmiņā nav sadziedēts. Šis mantojums pārvar laiku un ir kā portāls uz konkrētu vēstures periodu, kuru apvij negatīvas konotācijas – apspiešana, represijas, meli (Yurchak 2005). Kā secinu savā pētījumā, dzīves izjūta Rīgā var atšķirties atkarībā no tā, vai dzīvo mikrorajonā vai apkaimē. Lai dzīvi piedzīvotu un izjustu ne tikai kā eksistenci un lai kādu vietu sauktu par mājām, vairs nepietiek ar pliku infrastruktūru. Kādam vajadzīga aura, kādam socializēšanās iespējas un kopienas sajūta.

Tikām cits līdzsvaru atradis jau pieminētajā zaļumā: “Pašas skaistākās vietas Ķengaragā ir ar skatu uz upi. Ne ķieģeļu kastītes, bet upe dod šim rajonam spēku,” vēsta Facebook komentārs. Tomēr komplektā ar bezvērtīgo masveida padomju apbūvi Ķengaragam ir vēl viens “liels trūkums”: “Šis tomēr ir krievu rajons,” nosaka Agnija un savelk seju it kā riebumā.

Birka krievu

Vārd krievs Latvijā jau daudzus gadu desmitus ir ne tikai konkrētas etniskās grupas apzīmējums, bet metafora, kurā ir iedarināts dziļais stāsts – “tas, kuru vairāk izjūt, nevis spēj skaidri formulēt un kura spēks pilnībā ietekmē konkrētās valsts iedzīvotāju orientēšanos publiskajā un politiskajā dzīvē” (Hochschild 2016). Folklorizētie vārdi “krievi nāk” akumulē sevī vistraģiskākās šīs valsts vēstures lappuses. Kā komentē latviešu žurnāliste Sallija Benfelde, “ļoti bieži uz visu ar krieviem un ar viņiem saistīto raugāmies ar aizdomām, jo gan 1940. gada, gan arī piecdesmit okupācijas gadu pieredze nav zudusi. Atceros, piemēram, kā bērnībā mūsu mājās sliktākais, ko māte varēja pateikt, kad dusmojās par kādu palaidnību, bija: „Tu esi kā krievs!” (Benfelde 2022). Arī mana informante – latviete retoriski vaicā: “Jā, bet kāpēc mums tomēr, pasakot vārdu “krievs”, ir tādas dīvainas sajūtas…” Vēsturnieks Markus Mekls (Marcus Meckl) norāda, ka Latvijā krievvalodīgie tiek uzskatīti par daļu no apspiedēja mantojuma (Meckl 2016). Turklāt sabiedriskās politikas centra “Providus” pētnieki guvuši pierādījumus, ka “lielāko politisko partiju un Latvijas masu mediju ražotie identitātes un apdraudējuma diskursi darbojas pret politiskās sadarbības veidošanos starp abu lielāko etno-lingvistisko grupu  pārstāvjiem” (Golubeva, Kažoka 2010) – Latvijā tie ir latvieši (62,9%) un krievi (24,2%) (CSP 2022). Analizējot parlamentārās debates Latvijā no 2007. līdz 2009. gadam, pētnieki secināja, ka “politiskās partijas Latvijas Saeimā regulāri atrada veidus, kā piedēvēt vainu par padomju pagātni un esošajām politiskajām problēmām etniskajām/lingvistiskajām minoritātēm – krieviski runājošie “ne-latvieši” šādu deleģitimizējošu retoriku izpelnījās visbiežāk” (ibidem). Par mazākumtautību izstumšanu rakstījuši arī citi, piemēram, Dace Dzenovska (2018), norādot, ka “no Latvijas nacionālās valsts perspektīvas, Latvijas minoritātes var šeit lieliski dzīvot, ja vien atzīst [..], ka šī nav viņu valsts, šī valsts pieder latviešu kultūras nācijai – viņi šeit var uzturēties, bet šī valsts nekad patiesi nebūs viņu”.

Arī Krievijas uzsāktais karš Ukrainā parādīja, ka pret Latvijas krievvalodīgo kopienu tiek vērstas noteiktas gaidas un izvirzīta prasība par konkrētu prasmju un attieksmju demonstrēšanu – piemēram, spēt ikdienā sazināties latviešu valodā, nosodīt Krievijas iebrukumu Ukrainā, atzīt Latvijas okupāciju un negatīvi vērtēt laiku, kas saistīts ar Padomju Savienību. Šie un citi kritēriji joprojām kalpo par pamatu, lai ļoti vienkāršoti publiskajā un privātajā naratīvā šos cilvēkus sadalītu labajos un sliktajos krievos, velkot robežas starp “mēs” un “citi”. Es savā pētījumā atklāju to, kā šīs robežas tiek vilktas pilsētvidē – “citādība var tikt uzturēta arī noteiktā telpiskā organizācijā, caur segregāciju un teritoriālo apbūvi, kas ļauj veidot un akcentēt pretstatu starp mēs un viņi” (Staszak 2009) un kas izpaužas arī mikrorajonu un vēsturisko apkaimju pretnostatījumā. Paradokss ir tajā, ka cenšoties īstenot nacionālu valsti, paralēli risinot vēsturisko pāridarījumu jautājumus un piekarinot birku “krievu” Rīgas mikrorajoniem, izstumta tiek ne tikai konkrēta telpa, bet arī tajā dzīvojošie neatkarīgi no etniskās piederības. Ķengaraga gadījumā arī turpat 40% latviešu, kas liek viņiem justies nevajadzīgiem un aizmirstiem, kamēr vēl vienā mikrorajonā – Purvciemā latviešu statistiski ir pat vairāk nekā krievu (CSP 2022).

Jāmin, ka Rīgai ir stratēģija, kā mikrorajonu problēmu risināt – revitalizācija, attīstot apkaimju ideju (neighborhood) un radot “priekšnoteikumus līdzsvarotas sociālekonomiskās un telpiskās politikas ieviešanai Rīgas teritorijā” (Zvirgzdiņš 2008). Tā, manā skatījumā, “iemieso sava veida antidotu – risinājumu, kura gala mērķim būtu jātransformē vai pilnībā jāizdzēš šie padomju laika ievainojumi, ļaujot mikrorajonu teritorijām pretendēt uz humānas, modernas un eiropeiskas dzīves vietas iezīmēm” (Potetinova 2023). Šī ideja publiski tika pieteikta jau 2008. gadā, bet tās solījums, kā rāda mans pētījums, Ķengaragu tā arī nebija sasniedzis vēl 2023. gada sākumā. Tomēr man pašai par pārsteigumu, drīz pēc tam, kad publiski sāku runāt par savu pētījumu, saņēmu ziņu no Rīgas Domes, ka promenādē šogad plānots uzstādīt brīvpieejas ūdens krānu, vasarā būs ielu ēdiena festivāls un apkaimes svētki, kā arī tiks uzsākti būvdarbi sliežu pielāgošanai modernajiem zemās grīdas tramvajiem. Turklāt, kultūras centra būvniecības idejas atjaunošana tiek minēta kā viens no galvenajiem rajona attīstības uzdevumiem. Gads ir jauns un nekas vēl no solītā nav materializējies. Taču ja arī materializēsies, vai tiešām ar to Ķengaraga stagnācijai būs pielikts punkts? Vai Ķengarags “pacelsies uz augstākiem plauktiem”? Vai tik tiešām šeit dzīvojošie sajutīsies kā nozīmīga pilsētas – un valsts – daļa, un izteikumi, ka “šeit jau nekas nenotiek” paliks pagātnē? Vēl vairāk, vai domes pievērstā uzmanība un piešķirtās investīcijas Ķengaragam veicinās šīs un šai līdzīgo rajonu pārvērtēšanu plašākā sabiedrībā? Protams, kā šī mikrorajona iedzīvotāja es gribētu cerēt, ka ledus ir izkustējies, tomēr kā antropologs, kas iedziļinājies nacionālisma problemātikā, es palieku ļoti piesardzīga savās prognozēs.

This is an Open Access article, distributed under the terms of the CC-BY (Creative Commons Attribution 4.0 International) licence, which permits unrestricted re-use, distribution, and reproduction in any medium, provided the original work is properly cited.